Šodien Austrai būtu 90.
Tālāk dzīvojošie Austrasbērni viņai piezvanītu, sveiktu dzimšanas dienā, bet viņa tiem atvaicātu pretī: “Kā iet, kas jauns? Kad atbrauksi uz Liepāju? Mums koncerts. Atbrauc..” Telefonsarunā praktisko dzīvi apspriestu maz, bet laikapstākļi, slimības vai slikts garastāvoklis, kā parasti, neeksistētu vispār. Jebkura saruna, lai vai kas tai būtu par iemeslu, aizvirzītos par tēmu - koncerti. Par tiem, kas nesen bijuši un par saņemtajām atsauksmēm. Un, protams, mēs runātu par nākamajām koncertprogrammām, par dziesmām, kuras obligāti jāiemācās, par dalībniekiem, par savējiem, kurus derētu patramdīt un pieaicināt, par mēģinājumiem un kad tagad tiekamies. Sarunas beigās vai nu izskanētu “Labi”, vai “Labi, Adā,” un tiktu aši nomesta klausule, jo ko tur ilgi atvadīsies, ja lieta izrunāta, tad tik rosāmies tālāk. (Tāpāt ne reizi vien viņas namadurvis tika aizvērtas bez liekas atvadu ceremonijas. Blaukš un mūsu “Atā, tiekamies..” jau izskan kāpņu telpā...)
Bet šodien Austrai būtu 90.
Liepājnieki un gan jau kāds tālāks viesis atbrauktu pie Austras ciemos - iespējams, pie viņas mājās notiktu kāda pasēdēšana ar dažādiem Austras darinātiem gardumiem (vai tā būtu kāda zupa, vai kartupeļi ar gaļu (jo “tiem mūsu vīriešiem jau vajag kārtīgi paēst..”), vai ķīselis, vai.. katrā ziņā kaut kas daudz un garšīgi). Neiztrūkstoši uz mazā galdiņa būtu konfektes, cepumi vai zefīri. Austras ceļojumu krūzītēs mums tiktu pasniegta tēja vai kafija. Viņas virtuvē mēs droši varētu arī pašapkalpoties. Galvenais - būtu jāēd daudz. Neēst - to būtu grūti izdarīt, jo diezin vai viņa to pieļautu. Viņas viesistabā mēs sēdētu pie ierastā, mazā galdiņa, pie kura visiem atrastos vieta. Turpat arī garais dīvāns (starp citu, tik garš pirkts, jo “ja nu Kākulim (Uldim) vajag kur gulēt”). Visapkārt galdiņam sarūmēti dažnedažādi krēsli, tostarp arī divi smukie, bet ģitāras spēlēšanai neērtie klubkrēsli. Visiem būtu gana. (Nezinu, kā, bet vienmēr visiem, par padsmit cilvēkiem, atradās vieta mazajā viesistabā.) Un tad skanētu dziesmas, Austras stāsti, atmiņas par braucienu uz Krieviju ar Māri Čaklo, par to, kā viņa domājusi, ka “garu izlaidīs”, mācīdamās Kalniņa dziesmas krieviski, varbūt izskanētu kāda anekdote, kuru pavadītu Austras gardie smiekli, kuriem nebūtu iespējams pretoties. Un papildinot Austras stāstus ik pa laikam skanētu dziesmas. Pa vidu mēs paplānotu kādu koncertprogrammu, un Austra ieteiktos, ka viņai jāpameklē notis, jo to vienu dziesmu nu noteikti viņa gribētu mums iemācīt. Mēs, protams, dziedātu Kalniņu un citas draugu dziesmas. Tad viņa musinātu: “Uldi, tagad Tu kādu dziesmu!” Un Ozols dziedātu “Pelēks peļu paladziņš”, “Nesaki man neko”, “Vēl mazliet” un daudzas citas. Tad mēs atkal atgrieztos pie Kalniņa. Un tad atkal pie kāda klātesošā dziesminieka. Un tā mēs dziedātu “līdz rīta šausmai”. Un kaimiņi, kā allaž, klusētu un nebilstu ne vārda par trokšņošanu naktī. Varbūt kaimiņiene no augšējā stāva klusi sēdētu kāpņu telpā un klausītos... jo nenāktu iekšā, negribēdama traucēt. Sarunās un dziesmās būtu tik labi mums visiem. Austra savos stāstos neizceltu sevi, bet prastu arī nenoniecināt. Viņa stāstītu par dziesmām kā par brīnumu... nepieminot, ka tas brīnums ir viņas izpildījumā, enerģijā, harizmā.. Un viņa stāstītu par savējiem, kuru dziesmas mums arī obligāti jāiemācās. Par dziesmām, kuras jāiekļauj nākamajā draugu dziesmu burtnīciņā.. Iespējams, Austra pati ap trijiem naktī aizietu gulēt, sacīdama, lai mēs tik turpinām dziedāt, ka viņai jau nu tas netraucējot, bet gan gluži pretēji. Un mums būtu tik labi, tā vienkārši labi būt visiem kopā pie Austras mājās. Mēs dziedātu.
Šodien Austrai būtu 90.
Un varbūt viņa taisītu koncertu “Vadugunīs”. Protams, nevienam īsti neteikdama, ka ar to svinētu dzimšanas dienu. Tas tāpat pastarpināti visiem būtu skaidrs. Koncerta publikā mēs redzētu jau ierastās un mīļās sejas - pārsvarā ļaudis labākajos gados. Viņi visi siltām sejām un degošām acīm skatītos Austrā un tikai reizi pa reizei uzmestu kādu skatu Austrasbērniem. Jo katram skaidrs, ka tieši pateicoties Austrai nāk publika un arī mēs atrodamies uz skatuves tikai pateicoties viņai. Beigās, kad Austra paaicinātu, vai kādam ir kāda nenodziedāta dziesma, pieceltos Andrejs Jaunzems, un, nesot Austrai ziedus, teiktu runu un braši nodziedātu kādu meldiņu. Pēc koncerta Austrasbērnu mēģinājumu telpā uzrastos kliņģeris un sula, bet skolotāju telpā arī kāds stiprāks malks. Tikai daži, jau augstskolas diplomu dabujušie, varētu tikt paaicināti pie skolotāju galda un sarunām. Arī tur neapšaubāmi skanētu dziesmas. Ik pa laikam Austra atnāktu pie saviem jauniešiem, pateiktu paldies un pārjautātu, vai Tu tiešām uzēdi kliņģeri? Un vēl sameklētu kādu salveti un iedotu kādu kliņģera gabalu līdzi uz mājām: “Aiznes mammai”. Kad viss būtu norimis, visticamāk, Maija Neimane aizvestu Austru ar visu ziedu kalnu mājās. Jo, lai arī par ziediem Austra vienmēr teica: “Nevaj’dzēja jau tā tērēties,”, ļaudis nekad neklausīja un nesa viskrāšņākos ziedus.
Jo viņa bija un ir mūsu atmiņās UNIKĀLA.
Mīļo Austriņ, lai Tev brangi svētki, tur, Augšstāvā! Mēs Tevi atceramies un mīļi pieminam, un pavisam noteikti šovakar koši padziedāsim!
Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas...
Tālāk dzīvojošie Austrasbērni viņai piezvanītu, sveiktu dzimšanas dienā, bet viņa tiem atvaicātu pretī: “Kā iet, kas jauns? Kad atbrauksi uz Liepāju? Mums koncerts. Atbrauc..” Telefonsarunā praktisko dzīvi apspriestu maz, bet laikapstākļi, slimības vai slikts garastāvoklis, kā parasti, neeksistētu vispār. Jebkura saruna, lai vai kas tai būtu par iemeslu, aizvirzītos par tēmu - koncerti. Par tiem, kas nesen bijuši un par saņemtajām atsauksmēm. Un, protams, mēs runātu par nākamajām koncertprogrammām, par dziesmām, kuras obligāti jāiemācās, par dalībniekiem, par savējiem, kurus derētu patramdīt un pieaicināt, par mēģinājumiem un kad tagad tiekamies. Sarunas beigās vai nu izskanētu “Labi”, vai “Labi, Adā,” un tiktu aši nomesta klausule, jo ko tur ilgi atvadīsies, ja lieta izrunāta, tad tik rosāmies tālāk. (Tāpāt ne reizi vien viņas namadurvis tika aizvērtas bez liekas atvadu ceremonijas. Blaukš un mūsu “Atā, tiekamies..” jau izskan kāpņu telpā...)
Bet šodien Austrai būtu 90.
Liepājnieki un gan jau kāds tālāks viesis atbrauktu pie Austras ciemos - iespējams, pie viņas mājās notiktu kāda pasēdēšana ar dažādiem Austras darinātiem gardumiem (vai tā būtu kāda zupa, vai kartupeļi ar gaļu (jo “tiem mūsu vīriešiem jau vajag kārtīgi paēst..”), vai ķīselis, vai.. katrā ziņā kaut kas daudz un garšīgi). Neiztrūkstoši uz mazā galdiņa būtu konfektes, cepumi vai zefīri. Austras ceļojumu krūzītēs mums tiktu pasniegta tēja vai kafija. Viņas virtuvē mēs droši varētu arī pašapkalpoties. Galvenais - būtu jāēd daudz. Neēst - to būtu grūti izdarīt, jo diezin vai viņa to pieļautu. Viņas viesistabā mēs sēdētu pie ierastā, mazā galdiņa, pie kura visiem atrastos vieta. Turpat arī garais dīvāns (starp citu, tik garš pirkts, jo “ja nu Kākulim (Uldim) vajag kur gulēt”). Visapkārt galdiņam sarūmēti dažnedažādi krēsli, tostarp arī divi smukie, bet ģitāras spēlēšanai neērtie klubkrēsli. Visiem būtu gana. (Nezinu, kā, bet vienmēr visiem, par padsmit cilvēkiem, atradās vieta mazajā viesistabā.) Un tad skanētu dziesmas, Austras stāsti, atmiņas par braucienu uz Krieviju ar Māri Čaklo, par to, kā viņa domājusi, ka “garu izlaidīs”, mācīdamās Kalniņa dziesmas krieviski, varbūt izskanētu kāda anekdote, kuru pavadītu Austras gardie smiekli, kuriem nebūtu iespējams pretoties. Un papildinot Austras stāstus ik pa laikam skanētu dziesmas. Pa vidu mēs paplānotu kādu koncertprogrammu, un Austra ieteiktos, ka viņai jāpameklē notis, jo to vienu dziesmu nu noteikti viņa gribētu mums iemācīt. Mēs, protams, dziedātu Kalniņu un citas draugu dziesmas. Tad viņa musinātu: “Uldi, tagad Tu kādu dziesmu!” Un Ozols dziedātu “Pelēks peļu paladziņš”, “Nesaki man neko”, “Vēl mazliet” un daudzas citas. Tad mēs atkal atgrieztos pie Kalniņa. Un tad atkal pie kāda klātesošā dziesminieka. Un tā mēs dziedātu “līdz rīta šausmai”. Un kaimiņi, kā allaž, klusētu un nebilstu ne vārda par trokšņošanu naktī. Varbūt kaimiņiene no augšējā stāva klusi sēdētu kāpņu telpā un klausītos... jo nenāktu iekšā, negribēdama traucēt. Sarunās un dziesmās būtu tik labi mums visiem. Austra savos stāstos neizceltu sevi, bet prastu arī nenoniecināt. Viņa stāstītu par dziesmām kā par brīnumu... nepieminot, ka tas brīnums ir viņas izpildījumā, enerģijā, harizmā.. Un viņa stāstītu par savējiem, kuru dziesmas mums arī obligāti jāiemācās. Par dziesmām, kuras jāiekļauj nākamajā draugu dziesmu burtnīciņā.. Iespējams, Austra pati ap trijiem naktī aizietu gulēt, sacīdama, lai mēs tik turpinām dziedāt, ka viņai jau nu tas netraucējot, bet gan gluži pretēji. Un mums būtu tik labi, tā vienkārši labi būt visiem kopā pie Austras mājās. Mēs dziedātu.
Šodien Austrai būtu 90.
Un varbūt viņa taisītu koncertu “Vadugunīs”. Protams, nevienam īsti neteikdama, ka ar to svinētu dzimšanas dienu. Tas tāpat pastarpināti visiem būtu skaidrs. Koncerta publikā mēs redzētu jau ierastās un mīļās sejas - pārsvarā ļaudis labākajos gados. Viņi visi siltām sejām un degošām acīm skatītos Austrā un tikai reizi pa reizei uzmestu kādu skatu Austrasbērniem. Jo katram skaidrs, ka tieši pateicoties Austrai nāk publika un arī mēs atrodamies uz skatuves tikai pateicoties viņai. Beigās, kad Austra paaicinātu, vai kādam ir kāda nenodziedāta dziesma, pieceltos Andrejs Jaunzems, un, nesot Austrai ziedus, teiktu runu un braši nodziedātu kādu meldiņu. Pēc koncerta Austrasbērnu mēģinājumu telpā uzrastos kliņģeris un sula, bet skolotāju telpā arī kāds stiprāks malks. Tikai daži, jau augstskolas diplomu dabujušie, varētu tikt paaicināti pie skolotāju galda un sarunām. Arī tur neapšaubāmi skanētu dziesmas. Ik pa laikam Austra atnāktu pie saviem jauniešiem, pateiktu paldies un pārjautātu, vai Tu tiešām uzēdi kliņģeri? Un vēl sameklētu kādu salveti un iedotu kādu kliņģera gabalu līdzi uz mājām: “Aiznes mammai”. Kad viss būtu norimis, visticamāk, Maija Neimane aizvestu Austru ar visu ziedu kalnu mājās. Jo, lai arī par ziediem Austra vienmēr teica: “Nevaj’dzēja jau tā tērēties,”, ļaudis nekad neklausīja un nesa viskrāšņākos ziedus.
Jo viņa bija un ir mūsu atmiņās UNIKĀLA.
Mīļo Austriņ, lai Tev brangi svētki, tur, Augšstāvā! Mēs Tevi atceramies un mīļi pieminam, un pavisam noteikti šovakar koši padziedāsim!
Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas...