Pope. Vieta, kuras vārds pēdējos divos gados ieguvis jaunu skanējumu. Tas vairs neskan tikai kā četras skaņas, kā P-o-p-e, tas skan desmitiem dziesminieku balsīs, viņu dziesmu un sirdspukstu ritmā. Skan ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu, krievu, romu valodās. Skan ģitārās, koklēs, akordeonos, stabulēs, džambās un vargānos. Skan stāvā lietū, miglā, tveicē, skan vakara krēslā, nakts vidus maģijā, rīta rasā un dienvidus možumā. Skan pie uguns, ūdens, zemes un gaisa. Skan iekšā ugunī, ūdenī, zemē un gaisā. Un skan no uguns, ūdens, zemes un gaisa. Tie nav buramvārdi, ko es te skaitu. Tā ir īstenība, kura jau ir notikusi. Popē. Un turpina notikt ikvienā, kurš tur ir bijis klāt. Dziesminieku kopā būšana vienam ar otru un ar saviem klausītājiem ļoti atškiras no citiem festivāliem. Te dziesma iekļaujas vidē, sadziedas ar putniem virs galvas, bišu sanē- šanu muižas pagalma liepā un ar vēja šalkām zālē un matos. Dziesminieka uzstāšanās dabiski liek pieklust, ieklausīties – gan dziesmā, gan sevī pašā. Saplūst ar patieso sevi, ar skaņu, ar vidi un telpu ap dziesmu. Un tās nav tikai dziesmas, katrs, kurš atvēris muti, atver arī pats sevi – atdodams un saņemdams, tas ir tik trausli un spēcīgi vienlaikus. Tam vajadzīga īpaša vieta, kur justies droši, ka tu neiztukšosies, ka viss apkārt pastāvošais rezonēs uz tavu atvēršanos, atskaņosies un piepildīs tevi trīskārt. Un tāda ir Pope ar savu muižu, zirgu stalli un ar dzidri skanīgo estrādes amfiteātri. Un cilvēkiem, kuri siltām sirdīm, gaišiem prātiem un strādīgām, prasmīgām rokām par to visu tur rūpi.