Atpakaļ

Maija Kalniņa: Mana dzīvīte virves dejotāja, 22.05.2017

Vēstules

Paldies, Dzejniek! VĀRTU pulss ir rasts. Tātad – tie ir dzīvi. Tātad prasās vērties. Kaut nekas nav pašsaprotams, viss kļūst saprotams. Ka mēs atkal vērsim. Ka mūs atkal vērs. Atkal no jauna. Kā pirmoreiz.

Mana dzīvīte virves dejotāja -
Vienā rokā dienas, otrā  naktis.
Piruetes, palēcieni, zīda svārki, izklupieni.

Neturi mani pie rokas,
Tavām rokām citi ritmi. 
Varbūt mēs satiksimies – tur,
Kur satikušies jau ir miljoni un simti.

Mana dzīvīte virves dejotāja.
Vienā rokā bija, otrā - viss kas būs.
Neskaties sev zem kājām,
Tas nav augstums, kā tev bail – bet mūžs.

  

Mana dzīvīte dejo un dejo,
Dejo uz virves, uz naža asmens, 
dejo ka prieks.

Skatītājiem aizraujas elpa.
Bet tu tikai dejo, jo zini - 
Tā nav tumsa. Un gaisma tā nava.
Tur kur tās satiekas – ir virve tava.