Dzejnieces Agitas Dragunas dzejolis, kurš tapa pērn Popē - pirmajos VĀRTOS. Tekstā paustais vēstījums bija nozīmīgs impulss rīkotājiem - turpināt iesākto.
*
mūžam jauna ir pasaule
neticiet ka tā sirma
ik mirkli tiek radīts un pārradīts
visums līdz pašām tā dzīlēm
rāma un mūžīga uguns deg
ikvienas radības sirdī
un nav šo uguni jāmeklē
nav jāšķiļ tā mūžīgi deg
un tā jau ir katrā pašā
tikai piemetiet malkai
savāciet to ko jums nevajag
un droši to ugunī sviediet
saklausītus spriedumus
priekšstatus paļas un zaimus
savus vakardienas pātarus
savus varenos rītdienas plānus
un uguns tos priecīga aprīs
un atkal taps gaiši un silti
noveco viss ko tu zini
mūžam jauns tas ko tu jūti
dedziniet to ko jums nevajag
dedziniet to ko jums vajag
lai zemē irst pārpratumi
tāpat zeme paņems visu
un dedziniet svešās reklāmas
izlejiet jaunības eliksīrus
mūsu tēviem galvas viz sudrabā
nesakiet ka tās sirmas
mūsu mātēm ap acīm smaidi krājas
nesauciet tos par grumbām
labāk tiem vilkiem kas aitādās
vismaz savā prātā noraujiet ādas
un droši tās metiet ugunī
uguns zinās ko iesākt
tā visu pārvērtīs gaismā
tā visu pārvērtīs siltumā
mirdz māsiņai skropstās dimanti
tos nevajag notraukt tie zied
un kautrie zēni par vīriem aug
vien nelauziet viņu kautrumu
jo tieši tā zaļie asni aug
un varenos ozolos pārtop
izlejiet zemē savas aizdomas
zeme zinās kur viņas likt
tā viņas pārvērtīs asnos
lai visa pamale zied
lai mūžam jauna zied pasaule
kā šis mirklis kas pukst tās krūtīs
noveco viss ko tu zini
mūžam jauns tas ko tu jūti
bet ja vēl kādam dvēsele salst
varu teikt tikai
dedziniet drazas