DZINTARS
/Dullo dauku festivāla VĀRTI dzintara ieejas kartes dārgakmens/
Zvaigznes virpuļo manī un Saule šķiet tik tāla, – Zemes gaisa apreibināta, nespēdama pacelt galvu no akmens, Viņa pamazām apjauta savu ķermeni. Pēkšņi vējš uz lūpām uzmeta sāļu un pavisam nepazīstamu garšu. Viņa nodrebēja. Atpakaļceļa nav. Vēl mirkli viņa atcerējās savas ugunīgās māsas, bet tad sveloša sajūta roku piekļāva acīm un plaukstā iemirdzējās karsta lāsīte. Kā atgādinājums un atvadu sveiciens no Mājām. Viņa piecēlās sēdus. Zvaigžņu deja Viņas galvā kļuva aizvien lēnāka, līdz pierima pavisam.
Viņa atvēra acis plašāk. Sauli vairs neredzēja. Tās vietā bezgalīgā plašumā peldēja mākoņi. Atkal vēja pūsma. Atkal tā pati sāļā garša. Viņa paskatījās lejup. Ūdens. Kalna pakājē skalojās ūdens.
Viņas augums pierada pie dzestruma un kā apburta Viņa klausījās skaņās, ko radīja Litorīnas jūra, sadejojot ar zemes kalnu. Viņa klausījās un nolaizīja sāls graudiņus, kas krājās uz lūpām. Viņa aizmirsa par ugunīgo lāsītī plaukstās. Tā izslīdēja caur pirkstiem, ripoja lejā pa nogāzi un iekrita ūdenī. Uz mirkli Viņa ieraudzīja jūrā Sauli. Viļņi krastā izmeta zeltainu akmentiņu. Viņa juta sevī spēku piecelties un nokāpa kalna pakājē, pasmēla sāļo ūdeni plaukstās.
Dzintra! Tā bija pavisam cita, ne ūdens skaņa. Viņa pagrieza galvu un ieraudzīja Viņu. Viņa atcerējās. Viņi aizgāja no Mājām, lai satiktos citur. Zeltainais akmens sildīja Viņas plaukstu. Viņas roka iegūla Viņa rokā. Abas bija siltas. Viņi kāpa kalnā. Viņi nezināja, ko ieraudzīs. Viņi zināja tikai jūru, kalnu un silto akmeni sev plaukstā. Viss pārējais vēl būs. Šeit tagad ir viņu Mājas.