Atpakaļ

Inese Sērdiene: Paņem violeto debesi..., 23.05.2017

Vēstules

Pirms gada, tuvojoties pirmajiem VĀRTIEM, centāmies no Austras Pumpures izdibināt, kas, viņasprāt, ir dziesminieks, un viņa atbildēja ar savu leģendāro citātu: "Sauc, kā gribi, var arī par mīlestību". Tagad, domājot par otrajiem VĀRTIEM, kāpēc tiem notikt atkal, kādus tos redzu šogad, kādu attīstību vai mainību tiem novēlu, manī atkal ieskanējās Austras sacītais. Jā, arī VĀRTUS var saukt pavisam vienkārši un reizē sarežģīti – par mīlestību.

Gads ne tuvu nav bijis viegls. Mēs, Austrasbērni, šķiet, tikai tagad lēnām sākam aptvert, kā tas tagad būs, kad Austras padoms skan tikai prātā, kad, dziedot mūsu ierastās dziesmas, Austras balss un ģitārspēle skan tikai mūsu galvās. Vēl skan dzīvā atmiņā sulīgie smiekli, balss intonācija, arī aizrādījumi, noteiktais tonis un ierastās frāzes. Un tad šķiet, ka jāsteidz veikt Austrasbērnu ierakstus, sakārtot Austras nošu pierakstus, digitalizēt materiālus, fotogrāfijas, sakārtot viņas dzīvokli, izveidot Austras istabu Liepājā.. Tik daudz kas ir darāms, tik daudz padomdevēju un ieteikumu sniedzēju. Neviļus piezogas bailes, kā un pa kuru diennakts laiku, lai visu darāmo izdara. Un vai spēsim to izdarīt pareizi? Un kas ir pareizi? Vai mēs pagūsim izdarīt visu, kā vajag, lai viss turpinātos? Kam īsti jāturpinās un kā? Un atkal ieskanas prātā Austras sakāmais, un kā pēkšņa atklāsme nāk, ka tie taču ir Māra Čaklā vārdi no dziesmas: "Paņem manu nogurumu, / es pie tevis gribu. / Man vienalga, kā to sauc, / var arī par mīlestību." Un klausos dziesmu tālāk: "Es tev neprasu nemaz / pasauli šo piesildīt. / Tad jau nākamajā brīdī / pieprasītu piepildīt." Vai kāds šobrīd pieprasa visu tagad un uzreiz? Nē, visam savs laiks un sava vieta. Turklāt Austra diezin vai primāri pieprasītu sakārtot kādu skapi vai ieskenēt kādu noti vai bildi. Drīzāk – atnāc uz mēģinājumu, jāgatavojas koncertam (starp citu, to ir gana daudz)! Jādzied. Jābūt ar publiku. Jānes dziesma tālāk. Jāmeklē to, kas katrā no mums īpašs, tas jāslīpē, pie tā jāstrādā, sevi jāattīsta. Kas esi Tu pats un ko Tu dziedi, kāpēc Tu dziedi? Kāds ir Tavs stāsts?

Kāds ir mans stāsts? Te nu ir Austras atstātais uzdevums mums katram. Austrasbērnu koncertus vienmēr vadīja Austra, tagad mums katram jāvada. Un jāveido katram savs stāsts. Padoms ir iedots. Austrasbērniem, domubiedriem, ikvienam kā dziedātājam, tā klausītājam. Kā tiksim ar to galā, tas katra paša ziņā.

Pirms gada Austra deva VĀRTIEM savu svētību, man tas nozīmē ļoti daudz. Viņa mūs atbalstīja, lai arī pati toreiz nevarēja būt klāt. Skaidrs, ka iesāktais jāturpina. Un domāju, kā viņa gribētu... Iedomājos, ka viņai vienmēr svarīgi ir bijis tas, lai koncertos ir mūsējie. Tāpat kā dziesmu burtnīcas jāizdod un Austrasbērnu dziesmas jādzied tāpēc, ka tikai tā mēs varam palīdzēt šīm dziesmām aiziet tālāk. Viņa kā mamma par mums nemanāmi, klusītiņām rūpējās. Vēl sadomāju arī to, ka diezin vai Austra vēlētos piemiņas brīžus vai kavēšanos skumjās atmiņās un viņas piesaukšanu visa koncerta garumā – nē, nē, nē. Austra aizmuktu no tāda koncerta, nosmejos. Lai šis mans raksts paliek kā vienīgais vēstnesis par to. Stāsts uz skatuves VĀRTOS nav par Austru, bet caur viņu – stāsts ir par dziesmu un ko tā mums stāsta. Vai esi iedziļinājies tās vārdos? Vai zini, cik daudz talantīgu dziesminieku un dzejnieku ir ap mums? Ieklausies un ļauj atklāties tam, kas, iespējams, slēpjas no televīzijas, radio, interneta un soctīkliem... Tur ir tas īstais radošais gars, kurš, kā pēc pagājušā gada VĀRTIEM teica Ieva Akuratere, esot atdzimis Popē.  

Ieklausīsimies, lai sadzirdētu. Dziedāsim, lai saprastu. Stāstīsim savus stāstus.

Arī šogad Popē. Satiksimies, lai turpinātu.

 

Inese Sērdiene

2017. gada 15. maijā