Zane Daugule:
Mūzika mani uzrunāja jau bērnudārzā 3 gadu vecumā. Mana skolotāja Skaidrīte Pugača saklausīja, ka man ir absolūtā muzikālā dzirde, un no šī vecuma arī daļu savas dzīves esmu atdevusi mūzikai – dziedāšanai un klavierspēlei.
Apmēram 13 gadu vecumā es sapratu kādu būtisku trūkumu šai klavieru spēlēšanai – tās nav paņemamas līdzi ekskursijās, pārgājienos, pie ugunskuriem. Pie tam, melodijas un mūzika, kura manī sāka skanēt, izklausījās pēc tādas, kas nav paredzēta klavierēm. Un tad nu es Jēkabpils Pionieru namā sāku iet ģitārspēles apmācības pulciņā un dažus mēnešus apguvu pirmos ģitārspēles pamatprincipus. Atzīstu, šo toreiz apgūto minimumu papildinājusi neesmu, tomēr dziesmām, kuras caur mani radās, pietika arī ar 5-6 akordiem.
Pirmās dziesmas pie manis atnāca pirms 30 gadiem, 13 gadu vecumā. Tekstiem izmantoju dzejas klasiķu darbus. Tad manā redzeslokā parādījās tādi folkmūzikas dižgari kā Juris Vilcāns, Ieva Akurātere, Arnis Miltiņš un Austra Pumpure. Es sapratu, ka tām „dziesmām”, kuras radu es, vēl līdz nosaukumam „dziesma” ir tālu jo tālu...
Un tad Dziesma man atvēra ceļu uz Dzeju. Apmēram 17 gadu vecumā es sāku rakstīt pirmos labos dzejoļus. Un vēlāk, jau studiju gados, ap 20 gadu vecumu konstatēju, ka tīri labi sader kopā šie jaunradītie dzejoļi ar mūziku.
Studiju laikā Dzeja manī mazliet pabīdīja malā Dziesmu, ja tā drīkst teikt. Jo dzeja tika novērtēta labi, un manī radās vēlme šo lauciņu uzrakt un apsēt. Mainīju studiju virzienu, lai varētu kalpot Dzejas mūzai. Iznācis arī vienīgais dzejoļu krājums „Izdomā šovakar būt”. Tikmēr Dziesmas mūza, šķiet, skuma. Vēlāk mainīju arī augstskolu. Un tas Dziesmas mūzai nāca par labu. Jo, Latvijas Universitātē studējot, es sastapu domubiedrus mūzikā, iepazinos ar arvien jauniem radošiem cilvēkiem.
Līdz kādu dienu iepazinos arī ar dzejniekiem Agitu Dragunu, Ronaldu Briedi un Māri Salēju.
Tas periods – 2005. gads, arī uzskatāms par īsto pavērsiena punktu manā un Dziesmas mijiedarbībā. Man likās, ka apkārt dzejas un dzejnieku ir pārāk daudz, tomēr neviens no viņiem nerada dziesmas. Tā es tobrīd domāju, jo nezināju, ka Agitai ir savas dziesmas, Ronaldam ir brīnišķīgas dziesmas ar klavieru pavadījumu. Un tolaik es arī vēl nezināju, ka Mārim Salējam būs lemts kļūt par manu lielo mūža mīlestību, manu vīru un arī – manu sekotāju. Mēs satikāmies, iemīlējāmies, apprecējāmies. Es sāku rakstīt dzejoļus arvien retāk, toties literāri kvalitatīvus. Māris Salējs vērās mūzikai. Un savām pirmajām autordziesmām. To, kas viņa dzīvē ir mūzika, uzrakstīs viņš pats. Bet mūsu ģimenē kopš tā laika Dziesmas mūza, sadevusies rokās ar Dzejas mūzu, veido īpaši mīļu savienību un auru.
Mana ikdienas nodarbošanās stāv stipri tālu no mūzikas, dzejas un mākslas. Maizi pelnu ar tehnisko tulkošanu. Darbs no manis prasa nemitīgu koncentrēšanos, nemitīgu „es nevaru” un „es negribu” pārvarēšanu. Tāpēc mūzika man ir tā, pie kā es turos, patveros un ceļos spārnos. Mūzika un dziesma man ir arī iespēja elpot.
Līdz ar to, ka maizes darbs, ģimene un vīrs zinātnieks/dzejnieks paņem manu dzīvi bez atlikuma, jaunradei un ģitārspēlei laika ir tik, cik ir. Esmu priecīga, ka līdz ar savas ģitāras atdošanu meitas rīcībā un savā īpašumā iegūstot ģitāru, kas reiz piederējusi Uldim Ozolam, atkal, pēc daudzu gadu pārtraukuma, nāk dziesmas. Vismaz to iedīgļi, aizmetņi. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, šie iedīgļi un aizmetņi tiek rūpīgi noglabāti, lai labvēlīgākā un vēlamākā laikā taptu par dziesmām. Man dziesmā, tāpat arī dzejā, visbūtiskākais ir vienkāršība. Vienkāršā melodiskā zīmējumā tomēr paust vēsti. Vēstis mēdz būt dažādas. Pamatvēsts ir tā, ko teksta autors ielicis, radot dzejoli. Bet dziesminieka/dziesmu autora misija, manuprāt, ir padarīt spilgtāku šo sākotnējo vēstījumu, lai tas spēcīgi saviļņotu klausītāja sirdi. Kā to panākt? Balss, elpa, pauzes. Intensitāte. Acis. Jeb vienā vārdā – dvēsele.
Dziesma ir vienīgais pasaules pamatelements, kurā tik tieši un atklāti dzirdam, redzam un izjūtam tautas kopīgo dvēseli. Balss ir vienīgais instruments, ar kura palīdzību nevar noslēpt to, kādu vēsti nes izpildītāja (vai tas būtu autors, vai tikai izpildītājs) dvēsele.
Pie tā arī savā mūzikā pieturos. Neatkarīgi, kādu instrumentu izmantoju vēsts paušanai – balsi, klavieres vai ģitāru.