ANDŽEJS BEĻEVIČS - dziesminieks:
Šodiena ir slēpšanās ēra, paslēpju gadsimts – cilvēki slēpjas troksnī un ekrānos, slēpjas profilos, slēpjas darbos un arvien ātrākā kustībā… Spēlē paslēpes, slēpjas no sevis, no citiem, rādot tikai atspulgus. Un tad šajā rotaļās ienāk kaut kas, kas izmaina spēles noteikumus. Nav vairs jāskrien, nav cita fona kā tik bišu spiets un dabas balss. Un re, šī vienkāršā apstāšanās, redzēšana, dzirdēšana, būšana, klausīšanās kļūst par Notikumu. Par Notikumu, kas vēl ilgu brīdi pēc notikšanas meklē turpināšanos. Un tā nav atbalss mehānika. Turpināties vēlme ir radoša, kā augt griboša sakne, kā sēkla. Šī turpināšanās nav atspulgs, tā ir spogulis. Un katra paša varēšanā ir griba ieraudzīt, saskatīt, sadzirdēt, satikt.
Tu satiec dziesmu. Satiekoties Popes kalnā, pļavās, liepu un ozolu ēnās, dzīvas uguns gaismā, tā ir materializējusies, tā ir dzīva būtne ar savu vārdu, raksturu. Katra dziesma ir tuvplāns. Šis ir mans atslēgas vārds – tuvplāns. Vari pieiet dziesmai tuvu, tuvu, ieskatīties acīs. Pāri lielām un augstām skatuvēm to nespēsi, nespēsi pāri apsargu mugurām, cauri TV ekrānam vai pāri radio vilnim nepārleksi. Bet šeit - dzīvi, neslēpjoties aiz instrumentu kalniem un aranžējumu biezās vadmalas – viena taisna mugura, viens acu pāris pretī tādam pašam acu pārim, taisnai mugurai. Ir tāds formulējums “less is more”. Mani notikumi ir tieši šie – LESS IS MORE.
Ap manas ģitāras grifu savijušās čaklu un darīgu roku vītas trīs pīnes. Nu jau trīs, katram gadam pa savai. Sarkans, dzeltens, zaļš, zils, violets…, viss sapinies, satinies. Un turpina vīties - `sanāciet, sadziediet, sasadziediet`, kā dziesmā dziedāts. Un SANĀKŠANA vairs nav tikai nākšana vai tikšana - sanākšana ir IZDOŠANĀS. Izdošanās sasaucas ar došanos. Ar došanu un ņemšanu. Ar nākšanu un iešanu, arī kā šurp-iešanu, kā prom-nākšanu. Katra `aiziešana` vienmēr kaut kur būs `atnākšana`. Tāpat kā apstāšanās ne vienmēr būs vienkārši stāvēšana, sastingšana. Tā būs klausīšanās un dzirdēšana. Tā būs došana un ņemšana. Prieks ir dot, tikpat liels - ņemt. Spēja un varēšana ņemt. Nav viena bez otra – citu nemainīgu aksiomu šajā Pasaulē nav. Viss pārējais ir jāpierāda, un ar katru reizi no jauna.
Vēl stāsta, ka Laikam un Vietai neesot nozīmes. Nav. Ja vien Tas Brīdis nav īstais un Vieta īstā.
Lūk tāda stikla (vai dzintara) pērlīšu spēle staigājot ceļus pa Brīnumzemi, kur tik daudz Dullo. Hop!