"Vietas, vietas ir dzīvas. Kā Tu, kā es. Katra ar savu sirds pukstu,” veroties pirmajiem VĀRTIEM teica festivāla režisore MAIJA KALNIŅA. Liepājniece, dziesminiece, dzejniece, kura šovasar tieši Popē ir izvēlējusies atvērt savas pirmās grāmatas “Adrese – tepat blakus” vākus. Pirms diviem gadiem viņa atsaucās Popes kalna un pašu popiņu palīgā saucienam un nu jau trešo gadu kopā ar vēl trīs kurzemniecēm Popē rīko Dullo dauku festivālu VĀRTI. Šogad tas izskanēs no 20. līdz 22. jūlijam un piedāvā skatītajiem daudzveidīgu programmu.
Pirmajos VĀRTOS satikās dziesminieki un Popes kalns, kas viens otram nebija pašsaprotami. Pirmās satikšanās motīvs VĀRTOS joprojām ir klātesošs – gan atsevišķu cilvēku, gan pat vesela reģiona dzīvē.
Popē izdodas parādīt atšķirīgajiem, cik viņi ir līdzīgi. Caur pirmreizību. Satiekas dziesminieki ar Popi, satiekas dziesminieku mūzika ar profesionālo mūziku, satiekas vēl daudz procesi un patiesībā nenotiek konflikts, bet kaut kā jauna dzimšana. Ir ļoti interesanti. VĀRTI ir tāda forša platforma, tāda smilšu kaste, kurā var spēlēties.
Taisot festivālu, ieklausies arī Popes kalna teiktajā. Cik viegli vai grūti tas ir?
Ja cilvēks visus spēles elementus vai saskaitāmos jau zina, tas ir viens. Ja mēs rēķināmies ar vietu un laiku, tad notiek dialogs, trialogs un n-talogs ar visiem procesiem. Notiek ceļš. Notiek iešana tur, kur neesi vēl gājis. Tā var piedzīvot to pirmreizību.
Ieraudzīt, ka dziesminieki dzied uz skatuves pirmajā gadā, ka tas tiešām notiek. Ka Ieva Akuratere tur tiešām atrodas un dzied. Vai arī dzirdēt savas dziesmas Kārļa Būmeistera mūzikā pilskalnā vai tagad grāmatu atvērt. Vai piedzīvot komandu, kurā neviens no iesaistītajiem nav virsvadītājs ar savu vienu vēlmi, kurai kalpo visi pārējie…
Ventspils novada dome šogad Popes estrādes skatītāju vietu rekonstrukcijā ieguldīs gandrīz 400 tūkstošus eiro. Kādas ir sajūtas redzot, ka ar dziesmu ir izdevies iekustināt materiālo pasauli neticami īsā laikā?
Man tas nav pārsteigums. Man nav pārsteigums, ka materiālā pasaule ir atsaukusies, jo, kā Imants Ziedonis ir teicis: “Cilvēkiem vajag savu spēku redzēt”. To nevar panākt gudri runājot, cilvēkiem nepatīk, ka viņus māca un nepietiek, ja saki: “Tu vari!” Tāpēc vislielākais kaifs ir sajust pavedienu un darīt. Popes gadījumā degsme, kuru katrs viens cilvēks veidoja piedaloties un sasaucot klāt vēl cilvēkus, bija tik spēcīga un vienlaikus ļoti dabiska, lai iekustu jomās, kuras varbūt ir statiskākas, smagnējākas.
Tomēr sabiedrībā ir ļoti nostiprinājusies pārliecība, ka daudz ko nevar izdarīt, jo nav naudas. Tajā skaitā izteikti radošo cilvēku vidū, kuriem degsmes netrūkst.
Degsme ir sākums. Degsme ir kā batuts vai kā lokam atvēziens, bet ir jāturpina tālāk. Viens nav arējs. Ja ir degsme, tad kādam blakus ir spēja saprast kā to likt nākamajā solī. Popes process ir tāds labs piemērs, kurā lūkoties vēl un vēl. Pat tie, kas ar Popi nav saistīti, var palūkoties, kas notika, kāpēc izdevās.
Notika, jo nekaroja neviens, neviens neko negribēja pierādīt. Kamēr strauts ir viens pats un mēģina Niagārai pierādīt, ka viņš ir piederīgs, upe plūst un par strautu vienkārši neko nenojauš. Nu, tas ir tik kosmosīgi. Es nezinu! Ir arī manā dzīvē daudz lietu, kuras ir gribējies darīt un nav izdarīts, bet visu paveikto vieno tas, ka sākotnēji, pašā pamatā, tad – kad tiek nosaukts vārdā tas, ko mēs darīsim vai ko mēs vēlamies, ir bijis ļoti liels prieks iekšā.
Šķiet, Tu par šo procesu stāsti arī savā grāmatā “Adrese – tepat blakus”, kuras atvēršanas svētki būs trešo VĀRTU vēršanās notikums.
Jau vairākus gadus pirms Popes es pieļāvu teorētiski, ka būtu materiāls un varētu to visu apkopot grāmatā, bet nebija degsmes un viegluma. Pope ir tā, kas deva sajūtu, ka ir laiks. Viens ir grāmata un teksti, kurus tā satur, bet priekš manis daudz vērtīgāks bija ceļš uz to. Tā, kā tas tagad notiek – man nevienā brīdī nav šaubu, ka ir īstais laiks. Grāmatas saturs... Neviena rindiņa tur nav tapusi ar domu – es tagad rakstīšu dzeju. Tur tādu tekstu nav.
Arī tad, kad Tu klausījies saksofonista Arta Gāgas albūmu “Muzikālās impresijas. Zīmējumi debesīs”, arī tad tas nebija ar mērķi meklēt un atrast VĀRTU saturu.
Šis Arta albūms ir bijis viens no maniem “gaisu, ko elpot”, “maizi, ko ēst”. Pērn redzēju kā pilskalns skan dienas laikā, kā Kārļa Būmeistera mūzika tur izskan. Gribēju sajust, kas būtu tas labākais šim gadam un atcerējos šo daudzslāņaino, brīnišķīgo mūziku. Likās, ja satiksies kalns ar Arta Gāgas muzikālajām impresijām, tā atkal būs t-ā-d-a tikšanās. Tāpēc ļoti gribas, lai ir labs laiks, lai cilvēki var tiešām izbaudīt, sadzirdēt un skatīties debesīs. Un kalns – lai sadzird.
Trešajos VĀRTOS arī leģendārās dziesminieces Austras Pumpures turpinājums būs ļoti kupli pārstāvēts. Vairāki desmiti Austrasbērnu saspietos Popē uz meistarklasi jau nedēļu pirms notikuma. Visu festivāla otro dienu klausītāji varēs iepazīt Latvijas dziesminiekus un viens no svētdienas skaistajiem mirkļiem būs aktiera Jura Hirša, kurš arī ir Austrasbērns, autorkoncerts.
Dziesminieki – viņu pienesums veido vienu asinsrites unikālo daļu Popes un VĀRTU stāstā. Kad Austra saprata, ka nevarēs būt fiziski klāt pirmajos VĀRTOS, mēs ar Inesi Muižnieci aizgājām viņu apciemot un Austra pēkšņi teica: “Nu, tad es dodu jums svētību tam visam, kas tur notiek un lai top!” Austra nemācēja melot. Tas, ko viņa iedeva, tas ir neatsverami.
Mēs taisām trešos VĀRTUS. Laika nogrieznī tie ir tikai divi gadi. Pa šo laiku Austra ir devusi svētību, Austra ir aizgājusi, trīs bērni ir piedzimuši. Vienkārši neticami… Man liekas, ka pie tām dāvanām, kuras esam saņēmuši, ir izaicinoši saglabāt vieglumu, lai mēs nesastingtu, lai neieskrietu strupceļā.
Iespējams, nesadomāties palīdz tas, ka klausītāju skaits VĀRTOS vismaz pagaidām nav mērāms tūkstošos.
Es par to ļoti priecājos. Protams, – jo mazāk apmeklētāju, jo vairāk ir jādomā kā naudu iegūt no citām pusēm, jāatrod sponsori. Ne pirmajos, ne otrajos VĀRTOS neesmu skaitījusi cilvēkus. Mani tas neuztrauc. Jo tie klausītāji, kas ir, – bauda.
VĀRTI ir cita veida notikums nekā lielie mūzikas festivāli, kādus esmu rīkojusi un kuru mērķis bija radīt svētkus, kurus var pārdot pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Mums ir tikai divi festivāli bijuši. Tikai divi. Popē. Ziemeļkurzemē. Vietā, kuru pirms diviem gadiem mūziķi zināja tikai no Ufo dziesmas. Tagad vairs tā nav.
Liepājā – mūzikas pilsētā – šogad ir gana daudz to, kuri grib paši redzēt vietu, uz kuru daļa liepājnieku jau divus gadus vasarā traucas. Un viena no tādām grupām, kuras dalībnieks Uldis Meļķis Liepājā veido savu īpašo stāstu ar kultūras namu “Wiktorija”, ir folktronikas grupa “Zari”, ar kuru senajā pilskalnā koncertu izskanēs trešie VĀRTI.
Veidojot pasākumus, ik pa laikam uzrodas ceļabiedri, ar kuriem es vairakkārt kaut ko kopā daru. Grupa “Zari” kā ģimene, kā kolektīvs ir fascinējoši ar to, ka ir satikušies mūziķi, kuri katrs pārstāv pilnīgi citu mūzikas žanru. Viņi nav rutīnā, ir kopā un rada savu versiju par senajām latviešu tautasdziesmām viens otru neslāpējot.
Manas grāmatas atvēršanas svētki Liepājā šoruden notiks tādā mazā Popē. Ja Popē ir estrāde, tad Liepājā ir kultūras nams “Wiktorija”. Notiks tur, kur cilvēks ir saticis vietu un vieta ir satikusi cilvēku. Un abi kopēji – laiku. Tas ir interesanti, jā. Tas nebija mākslīgi piemeklēts, ka mums vajag grupu, kurā kāds darbojas tādā vietā. Tāpat kā daudz kas par VĀRTIEM.
Vienmēr ir grūti runāt par festivālu, kurš nāk. Mēs tagad esam salikušas tikai ceļa zīmes. Ja es saku “pirmie VĀRTI”, man ir uzreiz visās dimensijās sajūtas – gan garšā, gan smaržā, gan vizuālajā. Es saku “otrie VĀRTI” – tās ir uzreiz pilnīgi citas krāsas. Ja es saku “trešie”, tad tas ir kaut kas tāds, ko es vēl nezinu. Varu ļaudīm teikt: “Nāciet, piedzīvosim un radīsim to kopā!” Viss resurss, lai tas notiktu, būs sarūpēts. Tas ir mūsu, mūsu draugu un atbalstītāju pienesums, bet pats festivāls vēl nav sevi piedzīvojis. Un tāpēc mēs nezinām. Nāciet un kopā brīnīsimies! Baudīsim. Jo tas viss caur mums tecēs.
Bet ir arī kaut kas tāds, kas dzimst tieši šobrīd. Vēl dažus vārdus par muzikālo programmu, kuru dzirdēsim Tavas grāmatas atvēršanas svētkos Popē.
Skanēs gan manis pašas radītās dziesmas ar manu mūziku, gan Jāņa Strazda, Arņa Čakstiņa, Kārļa Būmeistera un Edgara Jāņa Kārkliņa dziesmas ar maniem tekstiem. Tik atšķirīgi komponisti un tāds izaicinājums to visu apvienot! To varēsim izdarīt ar viena mana ļoti sena cīņubiedra – mūziķa Normunda Kalniņa – palīdzību. Es viņam ļoti uzticos. Visi pavedieni, visas dziesmas ir atdotas viņa rokās, Normunds spēs atrast vislabāko veidu kā tās atskaņot, ar kādiem instrumentiem.
Dziesmas izdziedās Liepājas teātra aktieri Agnese Jēkabsone, Viktors Ellers un Zanda Štrausa, kas ir arī dziesminiece un man ļoti tuvs draugs. Aktierim dziesmā primārs ir tās vēstījums. Nolasīt savus dzejoļus vienmēr varētu, bet nav lielāka laime par līdzradīšanu. Man ir ļoti garlaicīgi, ja nākas uzrakstīt visu scenāriju, parādīt, ko katrs darīs un tad cilvēki to izdara. Tieši tāpēc tādi procesi kā VĀRTOS ir vajadzīgi. Visi, kas piedalās, līdzrada. Viņi arī rada. Un tad tas garainis rodas, par kuru Ziedonis ir runājis. Man nav interesanti procesi, kur es esmu kučieris un dzenu zirgus. Man gribas būt vienam no kumeļiem, ar kuriem es kopā skrienu. Es ļoti priecājos, ka VĀRTOS tas notiek un arī grāmatas atvēršanā tas notiks.
Ar Maiju Kalniņu sarunājās Ilze Meiere