Ar Silvestrs Sīlis uz ātru sarunu kādā lietainā pavasara dienā saskrējāmies Rīgā. Jautāju par iepriekšējiem VĀRTIEM, runājām par dziesminieku kustību. Pa vidu tai vairāki spraigi darba mēneši. Ieraksts stāvēja diktofonā, jo zemes laiks nekādi nesarīmējās ar vēlmi uzlikt sarunu uz papīra. Pa vidu šaubas, vai otrie VĀRTI būs, kā arī diskusija, vai varam atvērt VĀRTUS arī tiem, kuri nedzied latviešu valodā. Pavisam nesen lēmums, ka varam un vajag. Un tikai tad, kad atskaņoju ierakstu, sadzirdēju, ka vēl pirms tam viss jau bija izlemts …
Kādas ir Tavas izjūtas, atsaucot atmiņā VĀRTUS?
Silvestrs: Visnotaļ pozitīvas. Nav runa tikai par dziedāšanu, bet par visa veida kopā būšanu, kas ir kļuvusi par ekskluzivitāti mūsdienās. Šobrīd maz ir kopā būšana cilvēkam ar cilvēku. Mums to aizvieto sociālie tīkli. Es nesaku, ka tos nevajag, bet, ja čats un sms ir vienīgais, kas mums ir palicis, to es nevaru. Un ir otršķirīgi, vai tā ir dziedāšana vai mezgliņu pīšana, bet tas ir unikāli, ja mēs katrs sanākam kopā un ieliekam kaut ko savu. Vajag šādus pasākumus visā Latvijā. Mūsu ir tik maz.
Vai tas dara mūs lielākus?
Silvestrs: Man ir teorija, kuru radīju jau pirms 20 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību. Tā ir no vienas puses utopija, bet…. Padomā! Ķīnā mazpilsēta ir no 1 līdz 5 miljoni iedzīvotāju. Mums mazpilsēta ir Sabile. Vidēja pilsēta – Talsi, Ķīnā tā ir 9 miljonu pilsēta. Ķīnas lielpilsētās Šanhajā, Pekinā ir 26- 28 miljoni iedzīvotāju. Šanhaja garumā 130, platumā - 110 km. No piepilsētas līdz centram tur jābrauc aptuveni divas stundas. Amerikā attālumi starp pilsētām 800 – 1500 kilometru, tas ir normāli un nemaz nav tālu. Skaitļi ir aptuveni, bet mērogs ir skaidrs. Uz ko es velku? Ja mēs saskaitītu Amerikas indiāņus, kas dzīvo rezervātos un ir izzūdoša tauta un kultūra, esmu pārliecināts, ka Indiāņu skaits sanāktu krietni lielāks, kā Latvijas iedzīvotāji šobrīd kopumā.
Tiešām, uz ko Tu velc?
Silvestrs: Jau deviņdesmito gadu sākumā teicu, ka Latvija nevar būt valsts Eiropas Savienības valstu klasiskā izpratnē. Latvijai ir jāiedod cits statuss – Latvija, Eiropas un pasaules nozīmes nacionālais parks, rezervāts, kurā dzīvo izzūdoša tauta un uztur unikālu kultūru un dzīvesveidu. Jāuzceļ žogs un pie vārtiem par dārgu naudu jātirgo biļetes. Nopērciet biļeti un nāciet iekšā skatīties! Tā tiešām varētu izskatīties pēc utopijas , bet ja mēs negribam izmirt kā dinozauri, tas ir vienīgais ceļš!
Un, ko mēs te īpašu rādīsim?
Silvestrs: Iedodiet trešdaļu no “gaismas pils” un super dārgo tiltu budžeta šim mērķim un gada laikā uztaisīsim piedāvājumu. Latvijas cilvēki vēl neapzinās, bet es esmu pabijis tuvu pie simts valstīs, un līdz ar to varu salīdzināt – mums ir tas, kas nav citur – viss, kas saistās ar dabu, cilvēkiem ir unikāls. Vēl ir pēdējais brīdis. Pēc gadiem 50 būs par vēlu.
Ar ko unikāli cilvēki?
Silvestrs: Zināšanas, informācija. Ir vielas nezūdamības likums un informācijas nezūdamības likums. Tās zināšanas ir šeit – kokos, ūdenī, akmeņos. Tās ir jādabū ārā. Jāatšifrē. Un te ir tā nelaime, kāpēc es pieminēju cilvēkus. Lāčplēsī ir doma par ausīm. Ļoti smalka un gudra. Tās ir tās ausis, kas dzird, ar sirdi dzird. Iznīcini, nokauj Lāčplēsi. Viss. Viņš vairs nedzird un nevar arī pateikt. Tad, kad šīs zemes cilvēku vairs nebūs, tad arī tās zināšanas paliks neatšifrētas un nav jābaidās, ka nemāki izlasīt Lielvārdes jostu – ieej mežā, nogulies uz akmens un izlasīsi.
Jautājums, cik ļoti to gribi.
Klausies un ieklausies…
Silvestrs: Kad aizbraucu uz Popi, laiks bija briesmīgs. Taču sajutu, ka ir vēl viena vieta Latvijā, kur cilvēki dara. Tie cilvēki, lai arī nebija tik daudz, bet bija īstie. Neskatoties uz lietu un nakti – sēž, sajūt. Tas nozīmē, ka ir.
Kas?
Silvestrs: Mani ļoti uzrunā arī nosaukums – atveram VĀRTUS. Jā, mēs varam teikt, ka mums viss ir vaļā. Mēs laižam visu iekšā, bet neejam paši ārā. Nepietiek ar to, ka mēs zem deguna kaut ko dūdojam, kaut kādu jostiņu ap Latviju novelkam. Uz āru mums jāiet! Taisām vaļā! Parādam, ka mums labi, spēcīgi skan! Dodam ārā, jo gaisma ir neapturama. Nedrīkst norobežoties. Tas bija seno āriešu princips – nebija robežas, nebija robežsargi. Jebkurš, kas nāk ar mums draudzēties – ienāk. Kas nāk ar naidu, nemaz nevar ienākt. Nav svarīgi ķīnietis vai arābs. Mums jāiet pašiem ārā ar labāko un jāpiesaista labākie no visas pasaules, no visiem reģioniem ar, kuriem varam sadarboties. Dziesma, mūzika ir universāla valoda un tas ir viens no veidiem, kā to darīt. Ķīnā – harmonijas viens pret vienu. Paņem šo mūziku, uzliec latviešu tekstu un neviens nepateiks, ka dziesma nāk no Ķīnas un otrādi – iedod mūsu dziesmu ķīnietim un viņš to nodziedās. Identiskas harmonijas. Bet tikai mēs varam šajās notīs ielikt vēstījumu...
Dziesminieku vēstījums un politiskā struktūra, kultūra. Kur ir tā robeža, cik esam atbildīgi arī par šo?
Silvestrs: Te ir tas, ar ko es arī ņemos jau gadus divdesmit un ik pa laikam mēģinu to aktualizēt, pagaidām man neizdodas. Redzi, ar tiem līdzekļiem, kas iemācīti skolā un traktēti sagrozītajā vēsturē – ka dumpji un revolūcijas vajadzīgas – tā tas nav. Tas ir pats zemākais ietekmes veids. Ja mēs atklātā veidā taisīsim piketus, protestus, ir pietiekoši daudz veidu, kā to apturēt. Atklāti ar agresiju iet pret sistēmu ir vienkārši bezjēdzīgi. Es arī kādreiz biju revolucionārs, īpaši, kad ap trīsdesmit man nāca zināšanas – visiem jāiet pirtī, vismaz reizi gadā jābadojas un tml. Tagad es daru savādāk. Es līdzdarbojos, ietekmēju netieši, “smalkajā līmenī”, lai cilvēkam vienkārši vairs negribas dzert kolu, ēst sintētiskus produktus, lai saprot, ka labāk iet uz pirti nekā uz tusiņu naktsklubā. Tas notiek zemapziņas līmenī. Arī politikas aspektā ir par maz to visu darīt tikai ar dziesmu, dziesmā jāieliek atbilstoša doma. Jā, dziesma ir vibrācija, bet caur vibrāciju mēs varam aizklauvēties līdz dvēselei, līdz sirdij un tad ir tas jautājums - uz kurieni tā roka pastiepjas – vai ar pildspalvu paraksta kādu papīru, vai neparaksta. Un tā viens pēc otra. Bobs Mārlijs arī izplatīja šo nevardarbīgo pretošanos – labdabīgo pretošanos. Tieši tāpēc jāveido šādi pasākumi. Šie divi pasākumu gadā Latvijā vēl ir par maz. Es vel ceru sagaidīt to brīdi, kad "vārti" vērsies ne tikai Popē un Lielkrūzēs, bet visos Latvijas novados un visa gada garumā!
Intervēja: Dace Vašuka
