Vārtos stāvēt
Stāvēt vārtos nevis lai aizkavētu plūsmu, bet, lai pagaidītu Savējos un tad kopā dotos tālāk pa dziesmu taku. Vai ceļu. Platu, gaišu ceļu.
Apmēram tā es sev formulēju šīs divas brīnumjaukās dienas, kuras piedzīvoju Kurzemes dziesminieku vārtos.
Neskatoties uz to, ka visu ceļu no Rīgas līdz Popei lietus ne tik vien lija, bet arī gāza lejup baltas un necaurredzamas šaltis, Lielkoncerts bija tik apjomīgs, iespaidīgs un emocionāli jaudīgs, ka aizmirsās gan salijušās drēbes, gan uztraukums par to – kā nu tagad būs, ja es salijis un drusku slapjš kāpšu uz skatuves un dziedāšu par mīlestību?
Bet Mīlestība jau pati pasaka priekšā, kā rīkoties, ko just, kā izturēties. Un koncertam, kura norise organizēta tik profesionāli un precīzi, ir tikai viens ceļš – izdošanās.
Bet Notikums nevarētu izdoties, ja Vārtos nestāvētu un mūs, dalībniekus un klausītājus, negaidītu četras Vārtu pamatstihijas – Inese Sērdiene, Maija Kalniņa, Dace Vašuka un Ilze Meiere. Apbrīnojams ir šo četru pamatelementu mijiedarbības spēks. Jo mēs ieradāmies maksimāli sakoptā vidē, telpā un laikā ar gaišu un ļoti spēcīgu auru.
Kad Lielkoncerts bija beidzies, sekoja brīnumu pilnie tematiskie ugunskuri. Lai gan tie bija salīdzinoši tālu viens no otra un vēl pagaidām svešā vidē bija diezgan grūti noorientēties un būt klāt pie visiem ugunskuriem, pie kuriem esi solījies piedalīties, tomēr to tematika bija tik plaša un jaudīga, ka ikviens, pat apmaldījies ceļinieks, varēja atrast savu iespēju sildīties un būt klāt dziesmā vai dzejā.
Un Popes muiža – kā dzīvs cilvēks. Ar vēsturi, pagātni, elpu, telpu. Mēs izjustu diskomfortu, ja lietū, kāds Latviju bija pārņēmis 18. augustā, vēl vajadzētu rūpēties par telts sliešanu. Tālab muižas ēka kā naktsmītņu patvērums mūs apņēma, samīļoja, ieaijāja tās dažas miega stundas, kuras notikums ļāva baudīt mūsu ķermeņiem. Tāpat – par ķermeniskiem priekiem runājot, neizpaliek arī bagātīgā ēdināšana. Ir jau tā, ka ēdiens ir mazsvarīgs, kad gars ir lidojumā. Tomēr – kad visu laiku esi darbībā, arī puncis kādu brīdi prasa savu. Un kad tu, aizbraucis uz diezgan svešu vietu, jūties mīlēts, pamielots, gaidīts – tas ir priekšnoteikums tam, ka arī citugad mēs, dalībnieki un klausītāji, gribēsim braukt turp, kur mūs vienkārši mīl. Mīl bez noteikumiem.
Un Tuvplāni. Cik tā ir lieliska ideja – tuvumā, intīmāk un vērīgāk dzirdēt tik daudz labu dziesminieku. Ja Lielkoncerts ir ļoti jaudīgs kopplāns, tad šie mazie koncertiņi – vēl jaudīgākas atsevišķas izgaismotas saliņas.
Tāpat arī – noslēgums. Saule, gaisma, ūdensrožu dīķis un mazā baltā skatuvīte, kuras atspīdums ūdenī rada bezgalības sajūtu. Virs galvas ir debesis, saule, mākoņi. Ūdenī ir debesis, saule, mākoņi. Un mūsu Mīlestība visapkārt.
Atgriešanās ikdienā liedza mums baudīt Vārtu trešo dienu – Haralda Sīmaņa koncertu Popes baznīcā. Tomēr pilnīga un galīga atgriešanās ikdienā nav iespējama arī šobrīd, kad pagājusi jau nedēļa pēc notikuma.
Kad tevi kāds pozitīvs pavērsiens paceļ laimes sajūtā dažus metrus virs zemes, ir vajadzīgs laiks, lai piezemētos. Bet kad tevi burtiski uzsviež debesīs un ar katru nākamo minūti pamet arvien augstāk, tad gribas, lai tas piezemēšanās mirklis atnāk arvien vēlāk, lēnāk un prātīgāk.
Es būtu ar mieru Vārtos stāvēt līdz nākošā gada Vārtiem. Ja vien aiz sevis neradītu sastrēgumu. Bet ja tas ir dziesmots sastrēgums – varbūt lai būtu? Lai notiek?
Nu tad padziedam, mīļie!
Zane Daugule