Ieva Akuratere:
Dzejoļus sāku rakstīt jau padsmit gados un pirmais dzejolis vispār bija jau 2 ar pus gados: "Am, am, ko nozīmē tas? Mazs bērniņš grib ēst un vairāk nekas!"
Kad 16 gadu vecumā iestājos Liepājas teātra studijā, satikos tur ar visbrīnišķīgāko dziesmu dziedāšanas un interpretēšanas skolotāju pasaulē - Austru Pumpuri, vēlāk dzirdēju Haralda Sīmaņa ierakstus un, šo viedo cilvēku iespaidota, arī sāku dziedāt ģitāras pavadībā. Parādījās pirmās dziesmas... Lielākoties ar manis pašas vārdiem, tikai viena ir ar A.Čaka dzeju... Toties esmu rakstījusi vārdus Aigara Voitišķa, Aivara Hermaņa un Zigmunda Latuškevica, u.c. dziesmām. Tas viss notiek ļoti dažādi,citreiz sēžu dienām un stundām pie dziesmas teksta, laboju un pieslīpēju, citreiz vakarā pēkšņi uzrakstu, sajūsminos, aizkustinos, bet no rīta, sašutumā un nicinājumā par tik muļķīgiem vārdiem, saplēšu lapiņu un izmetu. Mūzika manis pašas dziesmām vai nu atnāk uzreiz ar vārdiem, vai nu neatnāk un nekad vairs nav. Izņēmums ir "Saules vējš", kur no sākuma bija instrumentāla kompozīcija un tikai vēlāk arī vārdi. "Ceļojums" atnāca 3 minūtēs uzreiz kopā ar vārdiem.Toties, ja es rakstu vārdus uz citu mūziķu melodijām, tad man tik ilgi jādomā vārdu klusumā, kamēr es izjūtu dziesmas ideju. Ja es ideju atrodu, tad vārdi virtenītē paši savirknējas, tikai jāpieslīpē vēlāk. Dziedāšana ir kā elpošana, kā mīlēšana, kā līdzjūtība, Dieva skaistuma spēka caurvadīšana uz citu sirdīm un dvēselēm, atspoguļojot cilvēku dvēseļu aizkustinošo, dziļo daiļumu un atkal sūtot šo dzīvības dziesmu Gaismas avotam.
Foto: Ojārs Jansons