Otrajos Ziemassvētkos plkst 12.00 uz koncertu “Pasaule kļūst par gaismu” savus klausītājus gaida Kristīne Locika un Popes luterāņu baznīca. Reiz muzicējusi “Turaidas rozes” sastāvā, iedvesmojusies no Austras Pumpures, Imanta Kalniņa un Valda Atāla, Kristīne Locika arī pati ir ražīga dziesmu autore, bet “savu komponistu” satikusi pavisam nesen – par tādu kļuvis polis Pāvels Bembeneks. Kristīne saka: “Lielajos mākslas gaņģos man kaut kā nesanāk, es piedalos zemstrāvās un man tur patīk!”
Kas Jums ir Ziemassvētki?
Ziemassvētki ir Kristus piedzimšanas laiks. Ir piedzimis Jēzus – lielais, varenais, milzīgais Dievs ir atnācis, kļuvis par cilvēku, par tādu – kā mēs. Tā ir liela nokāpšana. Tas ir pamats, bet, protams, tie ir arī ģimenes svētki, kuros gribas visus mīļos iepriecināt.
Kas skanēs Popes koncertā?
Būs mazliet manas un manu draugu dziesmas, būs tradicionālas, vispārzināmas Ziemassvētku dziesmas un būs arī manis atdzejotas poļu tautas dziesmas – kolendas.
Pastāstiet, lūdzu, mazliet par sevi.
Ikdienā muzicēju savā Dominika baznīcā Liepājā, mans sirds darbs ir liturģiskās mūzikas darbnīcas, kuras nu jau izaugušas līdz daudzbalsīga kora formātam. Iesaistījušies ap 70 cilvēkiem no visām Latvijas malām: Gulbenes, Madonas, Siguldas, Bruknas, Tukuma, Liepājas, Kalupes, Balviem, Kuldīgas...
Pa drusciņai arī kaut ko pati radu. Ik pa laikam ar Austrasbērniem nodziedu kaut ko jaunu. Pērn saskaitīju sev ap 16 jaunu dziesmu, arī šogad nav maz – kādas 11, šķiet.
Kā Jūsu ceļš mūzikā sākās?
Pirmo dziesmiņu uzrakstīju četru gadu vecumā par zvirbulīti, bet bijām liela ģimene un gan mūzikas skola, gan klavieres maksāja naudu. Pie klavierēm tiku tikai pusaudžu gados, kad mainījām dzīvesvietu un radi atdeva manam tētim klavieres. Gāju bērnu mākslas skolā, bet mūzikas skolā iestājos vokālistos vakara nodaļā tik tad, kad man jau bija divi bērni. Pēdējo pusotru gadu mācījos dienas nodaļā un mums bija kolosāls kurss – Baiba Bartkeviča, Kristaps Kuplais, Karina Tatarinova… Tas man ļoti daudz deva! Paralēli kopš 1982. gada es dziedāju un spēlēju ģitāru pie Austras Pumpures. Un Austras skola – tā ir nepārvērtējama. Jaunie Austrasbērni iepazina viņu jau tādu mierīgāku, bet viņa varēja būt arī ļoti prasīga. Austra mācīja atbildību par to, ko dari. Teica – ja nezini, par ko tu dziedi, ko gribi pateikt, tad nekāp uz skatuves! Savukārt no Valda Atāla bagātinājos ar viņa pieeju – pašam gūt baudījumu no tā, ko dziedi.
Deviņdesmito gadu sākumā Liepājā piecus gadus organizēju folkfestivālus, un sākās tas sadarbībā ar Metalurgu kultūras pili, tās vadītāju Austru Grodumu. Viņa uzņēmās visas materiālās lietas, es – mākslinieciskās. Arī Liepājas pašvaldība bija atbalstoša. Sīmaņa koncerti, Ņurbulis, Juris Vilcāns… Ja Cēsīs folkfestivāli notika vasarā, tad Liepājā – ap Ziemassvētkiem.
Esat muzicējusi arī “Turaidas rozes” sastāvā!
Jā, bija man arī “Turaidas rozes” laiks, kurš sākās gadu pirms barikādēm un gadu pēc – beidzās. Imants Kalniņš mani uzaicināja – kad mēs ar Austru tolaik braucām par Tautas fronti aģitēt. Dziedājām repertuāru pusi angliski, pusi – latviski. “Es atradu tautasdziesmu”, “Man vēl ir dzimtene”… Angliskā repertuāra vārdu autors bija Viks, kurš vēlāk pats sevi atdzejoja un dziesmu latviskās versijas savā repertuārā iekļāva “Autobuss debesīs” u.c. Man gan joprojām angliskā versija ir tuvāka. Kopā nospēlējām septiņpadsmit koncertus. Tajā laikā ar grupas biedru Vilni Kazāku 1994. gadā atjaunojām Imantdienu tradīciju – tās izskanēja skaistajā Alauksta estrādē gadu pirms oficiālās atjaunošanas.
Ar Popes kalnu esat pazīstama nu jau gadus trīs – kopš tur notiek festivāls VĀRTI.
Pope ir viena forša, skaista vieta. Interesanti, kā viss vijas un savijas. Pirmajos VĀRTOS bija skaista un ražīga Olafa Gūtmaņa tēma, man radās vairākas dziesmas. Pērn vadīju Austrasbērnu nometni Popē, kas priekš manis bija liels notikums. Es esmu, ja tā var teikt, Austrasbērnu dinozaurs, kura uzdevums ir nodot pieredzi, lai jaunie var darīt, lai jaunie var gūt radošus spārnus. Kā Austra Pumpure teica: ir svarīgi, lai cilvēks iet savu ceļu. Viņa ļoti priecājās par Arni Miltiņu un Ievu Akurateri, kuriem pašiem ir savas programmas, un es priecājos par jaunajiem Austrasbērniem, kuri ir ļoti aktīvi visas Latvijas mērogā. Ir ļoti svarīgi iesaistīties, uzņemties atbildību un dot no sevis. Tas ir miljons. Katrs personīgi var mainīt to vidi, kur viņš atrodas, uz labu. Ar savu attieksmi, ar savu iesaistīšanos. Ar atbildības uzņemšanos. Redz, Popē arī – cilvēki uzņēmās atbildību, iesaistījās un viss notiek. Vieta maziņa, cilvēku nav daudz, bet var, visu var – tikai jāiesaistās!
Arī savā koncertā Popē aicināsiet klātesošos iesaistīties – dziedāt līdz.
Man patīk šī kopība, dziedāšana, kurā katrs priekš savas dvēseles atrod skaņu, kurā ieskanēties. Tas man patīk. Var, protams, dziedāt arī iekšēji – klausoties, bet es ceru arī uz šo iesaistīšanās momentu.
Interviju sagatavoja: Ilze Meiere
Afiša: Aigars Milčs