Maija Kalniņa: ...tāda brīnumaina matemātika!

Bez Tevis mani VĀRTI būtu citi. Bez manis – Tavi. Tāda brīnumaina matemātika un tāda brīnumaina būšana. Ja ļaujam laikam mūs panākt un piepildīties...

Maija Kalniņa: Iet Dullais Dauka bojā? Vai tomēr viņš iet dzimt?

Re, māsiņ, ievas ziedēt pošas...

Inese Sērdiene: Paņem violeto debesi...

Gads ne tuvu nav bijis viegls. Mēs, Austrasbērni, šķiet, tikai tagad lēnām sākam aptvert, kā tas tagad būs, kad Austras padoms skan tikai prātā, kad, dziedot mūsu ierastās dziesmas, Austras balss un ģitārspēle skan tikai mūsu galvās. Vēl skan dzīvā atmiņā sulīgie smiekli, balss intonācija, arī aizrādījumi, noteiktais tonis un ierastās frāzes. Un tad šķiet, ka jāsteidz veikt Austrasbērnu ierakstus, sakārtot Austras nošu pierakstus, digitalizēt materiālus, fotogrāfijas, sakārtot viņas dzīvokli, izveidot Austras istabu Liepājā.. Tik daudz kas ir darāms, tik daudz padomdevēju un ieteikumu sniedzēju... 

Dace Vašuka: Ar ko sākas MĪLESTĪBA? Kur sākas jūra?

...vispirms MĪLESTĪBA izrāva mani no virpuļa, kurā vairākus gadus atrados, pati nejuzdama, cik ļoti zaudēju sirdsjo izjūtu. Skatu aizmiglo panākumu sajūta, varas apziņa un materiālās stabilitātes dzinulis. Un ir jānotiek kam gana trakam, gana radikālam, lai no tā izrautos. Ja iestājas stāvoklis, kurā vairs nejūt mīlestības stīgu toņus, kas palīdz pieņemt sirdsjo lēmumus, tad kādam TUR AUGŠĀ neatliek nekas cits, kā strauji un negaidīti ievibrēt visas stīgas vienlaikus.  

Sākumā sajūta ir griezīga. Viss ir jūtīgs līdz kaulam...

Maija Kalniņa: Mana dzīvīte virves dejotāja

Paldies, Dzejniek! VĀRTU pulss ir rasts. Tātad – tie ir dzīvi. Tātad prasās vērties. Kaut nekas nav pašsaprotams, viss kļūst saprotams. Ka mēs atkal vērsim. Ka mūs atkal vērs. Atkal no jauna. Kā pirmoreiz.

Olafs Gūtmanis: Dzērves izdejo mani!

...un pēkšņi tik atraisīti 
Akaču spoguļos manos.
Vēlreiz un atkal
debesīs pacelšanās.

Maija Kalniņa: Dega pēdējās pagales sārtos

Nevarēju nosaukt vārdā, kas tas bija, kas bija pirmie vērtie, atvērtie un nu jau aizvērtie VĀRTI tieši priekš manis. Lai arī vārds no visiem pasaules saziņas veidiem man tuvs, tomēr mani VĀRTI nesaucās VĀRDĀ. Dzejniecei Agitai Dragunai bija izdevies. Un ar to tik ļoti pietika, tik viss bija pateikts, ka pat necentos kā vēl.

Bija jau rudens, šķiet, kad tomēr.

Agita Draguna: Mūžam jauna ir pasaule!

Dzejnieces Agitas Dragunas dzejolis, kurš tapa pērn Popē - pirmajos VĀRTOS. Tekstā paustais vēstījums bija nozīmīgs impulss rīkotājiem - turpināt iesākto.

Anda Buševica: Enerģijas apmaiņā dziesminieku kustībā ir kaut kas no atmodas gadu ticības

Tai augusta ceturtdienā, kad pie debesīm spīdēja pilns mēness, meži virda ārā beku armādas, bet Dieviņš lēja no mākoņa ūdeni tik neatlaidīgi, it kā šo zemi no grēkiem nomazgāt gribēdams, četras spīganas Popē kūra četrus uguņus, lai atvērtu vārtus.