Jānis Rūcis: jo mums vajag vienam otru

Varbūt tu sāc rakstīt dziesmas tad, kad beidzot iemācies tās pabeigt? 

Reinis Jaunais: muzicēšana ir emociju gleznošana

Reinis Jaunais pēdējos gados pievērsies solo mūzikai, apvienojot dažādas ģitārspēles tehnikas savā autormūzikā.

Kristaps Sudmalis: mana dzīve ir viens vienīgs rokenrols

...dziesmas vēl būs, kamēr vien mīlēšu un ticēšu, vēl būs.

Māris Salējs: dzejolis ir sēdošs putns, bet dziesma – putns lidojumā

Ikdienā mans darbs ir saistīts ar literatūras pētniecību, atdzeju, tulkojumiem. Dziesma šajā pienākumu gūzmā ir kā atelpas, cilvēciskas esības mirklis. Mirklis, kurš dziesmas ilgšanas brīdī iestiepjas bezgalībā.

Zane Daugule: mūzika un dziesma man ir arī iespēja elpot

Dziesma ir vienīgais pasaules pamatelements, kurā tik tieši un atklāti dzirdam, redzam un izjūtam tautas kopīgo dvēseli. Balss ir vienīgais instruments, ar kura palīdzību nevar noslēpt to, kādu vēsti nes izpildītāja (vai tas būtu autors, vai tikai izpildītājs) dvēsele.

Andžejs Beļevičs: mazliet ubags, mazliet kungs, pats sev sargs un malduguns

Nekad neesmu gribējis ar savu dziesmu ko īpašu parādīt vai pierādīt. Nevēlos nedz mainīt pasauli, nedz kādu audzināt vai mācīt. Mēs visi esam vienā un tajā pašā pasaulē. Dziedu, jo ir ko dziedāt, rakstu, jo man to vajag.

Zanda Štrausa: es esmu cilvēks, kurš dziedot top laimīgs

Īsti nezinu vai atbilstu šim cildinātajam, peltajam, izsmietajam, godātajam, brīžam nenovērtētajam, brīžam pārvērtētajam nosaukumam – Dziesminieks, bet ja tas ir cilvēks, kurš dziedot top laimīgs, tad es esmu Dziesminieks…

Agita Draguna: atbildes uz neatbildamiem jautājumiem izsakāmas tikai dzejā vai dziesmā

Man mēdz būt ilgi periodi, kad gadiem neuzrakstu vispār ne rindiņas (es ar to pat lepojos), jo rakstu tad, kad tiešām ir, ko teikt, kad pasaule smaržo un ir tik pilnskanīga, ka prieks tādu dāvināt citiem.

Preses relīze: Augusta pilnmēness laikā Latvijas dziesminieki ver VĀRTUS Popē

Augusts. Latvijas augusts. Ābeļu zari liecas - arvien smagāki -  tuvāk zemei. Pavasara ziedēšana pārvērtusies augļos. Arī Popē rāmi, bet neapturami briest raža. Ābelēs, labības laukos un popiņu dārzos. Vai tās ir Popes sievas, kuras dodas pie labības lauka, nobriedušu vārpu jūras, apvārsni lūkot un jūt jau abrā maizes mīklu rūgstam? Vai tās ir spīganas, kuras agrā pavasarī klausījās un sadzirdēja seno Popes kalnu? Vai arī tie ir ļaudis no malu malām, kas pošas uz Popi, lai piedzīvotu  ilgi gaidītu šīs vietas atkalskanēšanu… Ne tikai piedzīvotu, bet būtu daļa no tās. Daļa no ražas. Daļa no skanēšanas. Daļa no pamošanās…